|
Mūsu Adjiks :))
Kad bijām nobrieduši lēmuma ziņā par bērniņu un gaidījām, kad viņš pieteiksies bijām izdomājuši vārdiņus gan meitenītei, ja būs, gan puisītim ,ja būs. Esmeralda būtu bijusi meitiņa, bet Ričijs, ja puisītis.
Vienā skaistā dienā, kad uzzinājām par pozitīvu rezultātu, ļoti nopieriecājāmies. Grutniecības laikā daudz nedomājām būs meitiņa vai puisītis. Kas būs tas būs labi,jo vardiņi jau bij padomā. Ritot pēdējiem gaidību mēnešiem, mainijās arī domas par vārdiem. Kad uzzinājām ,ka būs dēls - Esmeralda uzreiz bij jaaizmirst :))Palika Ričijs. Taču dienu no dienas vēl šaubījos būs labi vai nē. Vīrs piekrita visiem vārdiem, kas viņam patika un sakrita ar maniem izvēlētajiem. Bet pēdejās dienās nolēmām, ka tomēr šads vārds nebūs labs. Sākām domāt citu. Patika daudzi-izvēlēties nebij viegli. Un satraukums,ka kuru katru mirkli būs klāt mazais brīnumiņš arī lika pasteigties vārdu izvēlē. Nevarējām izšķirties par Danielu,Rendiju,Ralfu,Armandu. Tomēr vīram no šiem patika tikai Rendijs. Tad nu stingri nolēmām par labu šim, ka nemainīsim vairāk. Rendijs likās, ka atbilst gan smukuma ziņā ,gan likas tāds žiperīgs vārda ziņā, tāpatās kā mazais puncī.
Tad nu pienāca Lielā diena, kad mazais jau čučēja uz mūsu rokām, bet...Bet lūkojoties viņā , mēs nesaskatījām tur vairs Rendiju. Tā vien likās,ka šis nebūs tas īstais kā mums škita līdz šim. Jo viņa izskats un būtība neatbilda šim vārdiņam. Tā mēs drudžaini domājām kādi vēl būtu tādi, kādi patīk mums abiem. Praktiski nebij tādu. Kas patika vienam ,nepatika otram. Grūti bij. Pat rakstījām slimnīcā uz lapiņām un lozējām. Sapratām,ka tā arī nebūs nekā.
Dzemdību nodaļā pavadijām 7 dienas tā arī nevarot izlemt. Vienu dienu pirms došanās mājās atnāca kārtējo reizi ciemos vecmāmiņa. Un runājot par ikdienu pieminēja Adrians. O, man likās uzreiz supper! Tā iepatikās, ka neviens vairs nelikās tik smuks un gana piemērots, ka nolēmu, būs Adrians. Kaut arī šoreiz vīrs ne visai gribēja piekrist, taču pierunāju, ka nākošajam viņš dos tādu vārdu , kādu pats gribēs.
Tā nu jau mēs trijatā dzīvojam trešo gadiņu. Un nevaram iedomāties citu vārdu savai atvasītei. Saucam viņu par Adjiku. Jo tas liekas tieši tā, kā viņa raksturs un izskats. Čirkaini matiņi gaiši pagari, ātrs pēc dabas un protams nerātns savā ziņā ,bet ļoti, ļoti mīlīgs un ar savu rozīnīti, tāpatās ka saīsinājums - Adjiks. Kad nogriezām matus ,tad visi radi uzreiz teica-''Tas vairs nav Adjiks, bet Adrians. Tāds pieaudzis un nopietns uzreiz liekas.''Tamdēļ vairāk arī negriežam pagaidam matiņus,lai aug gan mantiņi, gan mūsu Adjiks:))
16.02.2010 16:20
|
Autors
:
kikina86
|
Atpakaļ pie saraksta
|
